Kenapsi

Kad biju mazs, vasarās, ko pavadīju Dagdā, vecmāmiņa vismaz reizi nedēļā lika apģērbt labākās drēbes un doties ar viņu uz baznīcu. Dīvainā kārtā, ja nebija ieplānota vakara pelde vai futbols ar draugiem, es pret to īpaši neiebildu. Paši dievkalpojumi, protams, bija pagarlaicīgi, tomēr baznīcā valdīja īpaša aura un tik patīkamais dzestrums karstajās vasaras dienās. Katru reizi, aizejot, viens no pozitīvākajiem momentiem bija Dievmaizītes notiesāšana, ko gaidīju ar nepacietību un lai to saņemtu, dažreiz pat biju gatavs formāli "izsūdzēt grēkus".  Ne jau tāpēc, ka baigi garšotu, vnk pats piedalīšanās process likās interesantāks par klausīšanos pusaizmigušā baznīctēva sprediķos. Arī pati grēksūdze patiesībā nebija nekāda grēksūdze, jo stāstīt par pirmajām cigaretēm un bučošanos ar meitenēm nebija drosmes, tāpēc stāstīju vien par dežūrgrēkiem, tādiem kā slikta uzvedība, strīdi ar vecomāti, dusmas un lamāšanās sliktiem vārdiem. Tiesa gan, skatoties no šodienas perspektīvas, Dievmaizīšu dēļ neko tādu darīt nebūtu gatavs. Un nav arī vajadzības, jo baznīcām šai ziņā vairs nav monopolstāvoklis. Nu ir pagājuši daudzi gadi un šo rakstot, bez grēksūdzes, nožēlas un pat bez baznīcas apmeklējuma sēžu gultā un graužu improvizētu Tā Kunga miesu, klāt piedzerdams alu, ko nopirku veikalā pāri ielai.  Dievmaizītes bija iepakotas nelielā kārbiņā ar kirilicā rakstītu nosaukumu "Kenapsi". Domāju, ka jauni čipsi, bet biju pārsteigts, paciņā ieraugot garšvielām apkaisītas oblādes jeb kā ražotājs tās nosaucis - KENAPSUS. Tie izskatās pēc Dievmaizītēm, kam pāri pārkaisītas garšvielas un kaut kā mehāniski iespiestas smalkas rieviņas. Bet garšas ziņā kaut kas līdzīgs Lays Fromage ar nelielu svētuma piegaršu. Neteiktu, ka būtu par šo garšu sajūsmā, bet ar alu tīri labi iet iekšā un atsauc atmiņās Svēto misi. Arī cenas ziņā uz pusi lētāk par čipsiem. Tāpēc, ja interesē, meklējiet Mego.