Bezatbildības nasta

Šodien kārtējo reizi dzirdēju frāzi par to, ka ierindas iedzīvotāji paši vien vainīgi, ka reiz bezatbildīgi sagrābušies kredītus, kurus nu vairs nespēj atmaksāt. Ar katru dzirdēto/izlasīto reizi šī frāze manī iesviļ arvien lielākas un dziļākas dusmas uz tiem pārgudrajiem valdības demagogiem, kuriem ir acīmredzami izdevīgi kaut daļu smagās atbildības nastas novelt uz citu pleciem. Tāpat dusmojos arī uz laikam jau mentalitātei raksturīgo tieksmi šādas muļķības absorbēt kā sūklim un mazohistiskā baudā paššaustīties.
Nu kā par bezatbildīgu var saukt vēlmi pēc normālas dzīves? Varbūt var atrast pāris desmitus neapdomīgo, kas ņemot hipotekāro kredītu, nedomāja par to, vai pietiks algas ikmēneša maksājumiem, bet tie ir atsevišķi gadījumi, nevis tendence. Tāpat arī bankas, lai arī cik neapdomīgas, konduktoriem hipotēkas par 100 000 nedeva. Katrs dzīvoja atbilstoši saviem ienākumiem, varbūt nedaudz izšķērdīgi, bet nekādā ziņā ne bezatbildīgi. Arī man ir tūkstošos skaitāms kredīts, kuru nu jau divus gadus maksāju apzinīgi, bet ja toreiz aizņemto naudu pēkšņi esošās situācijas dēļ būtu grūti atmaksāt, ar bezatbildību tam būtu vismazākais sakars! Šādu notikumu attīstību un vietējo amatpersonu destruktīvās rīcības vērienu paredzēt nespēja neviens, tāpēc runas par bezatbildību ir vienkārši amorālas.  Par bezatbildību var runāt gadījumā, ja jau iepriekš ir zināms, ka rīcības sekas būs negatīvas (lasi: kredītu atmaksai naudas nebūs), nevis tad, kad cilvēki, muļķi būdami laicīgi neparedzēja, neizzīda no pirksta, ka pēc gada darba valstī vairs nebūs. Un ne jau nu tādēļ, ka būtu slikti strādājuši.

Šīm runām par iedzīvotāju bezatbildību vienreiz jādara gals un jāsoda tie, kas uz savas labklājības rēķina paverdzinājuši valsti apzinoties, ka daļa iedzīvotāju kā vienīgo pieņemamo pastāvēšanas formu pieņēmuši verdzību. Šāda nacionālās morāles sagraušana ir izdevīga - tauta kļūst par dārzeni un ir manipulējama. Esam novesti pietiekami dziļā purvā, lai vismaz paši akli neuzķertos melīgām hipotēzēm, kas turklāt grauj mūsu pašapziņu un stiprina tos, kas ir patiesie situācijas vaininieki!


Netēlosim beigtus suņus:

Kenapsi

Kad biju mazs, vasarās, ko pavadīju Dagdā, vecmāmiņa vismaz reizi nedēļā lika apģērbt labākās drēbes un doties ar viņu uz baznīcu. Dīvainā kārtā, ja nebija ieplānota vakara pelde vai futbols ar draugiem, es pret to īpaši neiebildu. Paši dievkalpojumi, protams, bija pagarlaicīgi, tomēr baznīcā valdīja īpaša aura un tik patīkamais dzestrums karstajās vasaras dienās. Katru reizi, aizejot, viens no pozitīvākajiem momentiem bija Dievmaizītes notiesāšana, ko gaidīju ar nepacietību un lai to saņemtu, dažreiz pat biju gatavs formāli "izsūdzēt grēkus".  Ne jau tāpēc, ka baigi garšotu, vnk pats piedalīšanās process likās interesantāks par klausīšanos pusaizmigušā baznīctēva sprediķos. Arī pati grēksūdze patiesībā nebija nekāda grēksūdze, jo stāstīt par pirmajām cigaretēm un bučošanos ar meitenēm nebija drosmes, tāpēc stāstīju vien par dežūrgrēkiem, tādiem kā slikta uzvedība, strīdi ar vecomāti, dusmas un lamāšanās sliktiem vārdiem. Tiesa gan, skatoties no šodienas perspektīvas, Dievmaizīšu dēļ neko tādu darīt nebūtu gatavs. Un nav arī vajadzības, jo baznīcām šai ziņā vairs nav monopolstāvoklis. Nu ir pagājuši daudzi gadi un šo rakstot, bez grēksūdzes, nožēlas un pat bez baznīcas apmeklējuma sēžu gultā un graužu improvizētu Tā Kunga miesu, klāt piedzerdams alu, ko nopirku veikalā pāri ielai.  Dievmaizītes bija iepakotas nelielā kārbiņā ar kirilicā rakstītu nosaukumu "Kenapsi". Domāju, ka jauni čipsi, bet biju pārsteigts, paciņā ieraugot garšvielām apkaisītas oblādes jeb kā ražotājs tās nosaucis - KENAPSUS. Tie izskatās pēc Dievmaizītēm, kam pāri pārkaisītas garšvielas un kaut kā mehāniski iespiestas smalkas rieviņas. Bet garšas ziņā kaut kas līdzīgs Lays Fromage ar nelielu svētuma piegaršu. Neteiktu, ka būtu par šo garšu sajūsmā, bet ar alu tīri labi iet iekšā un atsauc atmiņās Svēto misi. Arī cenas ziņā uz pusi lētāk par čipsiem. Tāpēc, ja interesē, meklējiet Mego.

Deklasētā ceturtdiena

Tā kā velosipēdam šī diena likās par aukstu un slapju, bet auto bija aizņemts, pēc darba devos uz 11.tramvaja pieturu, pie kuras mani uzrunāja viens no tiem deklasētajiem elementiem, kam krīze iestājusies krietni agrāk, nekā pārējai pasaulei. Uzzvanīt gribēja. Lūdza lai iedodu telefonu, vai sliktākajā gadījumā uzzvanu pats viņa čomam, ar kuru norunāta tikšanās, bet kurš nav ieradies. Viņu redzot, apmēram nojautu  drauga neierašanās iemeslu, tomēr acīs to pateikt neuzdrošinājos un savu telefonu arīdzan paturēju kabatā. Šādiem cilvēkiem rokās telefonus dot ir tas pats, kas vilkam sivēnus, savukārt zvanīt un runāt ar viņa čomiem arī nav ne mazākās vēlēšanās. Tā nu mierīgi sagaidīju tramvaju, iekāpu, un nobraucis pāris pieturas, izkāpu pie Bērnu pasaules.  Bet, tavu māti, pieturā divi jau priekšā - identiski pirmajam. Un ir taču iespējams, ka tieši kādu no viņiem pāris pieturas iepriekš, pie kapiem nevarēja sagaidīt noskumušais draugs, kurš lūdza manu palīdzību?!

Pielikumā deklasēts video: Fragments no krievu trash kino ekscentriskākās režisores Svetlanas Baskovas filmas  Piecas degvīna pudeles. Brīdinu - grafiskas ainas un necenzēta leksika. Ja patīk, meklējiet arī Zaļo zilonīti:

 

Evroviģeņje

Ilgus gadus Eirovīzija ja arī sagādāja kādas emocijas, tad pārsvarā garlaicīgu miegainību vai arī bijusi fons ballīšu televizoros ar izslēgtu skaņu. Pēdējos gados tendences gan mainījušās uz labo pusi un uz garlaicīgu viduvējību fona pazibējuši arī somu Lordi, ukraiņu Verka un gan jau arī vēl kāds. 

Arī šopavasar bija iespēja redzēt kaut ko Īpašu pārākajā pakāpē, bet diemžēl Eirovīzijas uzvarētāja - Krievija - izmantoja vien niecīgu daļu potenciāla (lasi: Dimu Bilanu), jo īstenais spēks un krievu sūrās dzīves esence palikusi kaimiņzemes dzīlēs, pārējai pasaulei tā arī neatklāta. Runa ir par kādu Staņislavu Borecki, kurš kopā ar krievu elektroniķiem Elochnie Igrushki sacerējis dziesmu Eirovīzijai ar ne mazāk pretenciozu nosaukumu - Eirovīzija! Nekas nav zināms par to, kā un kur abas puses satikušās, bet Staņislavs 90. gados bijis normāls pacans, kuram paticis kauties, grauzt saulespuķu sēklas un atņemt skolēniem pirmos mobilos telefonus. Viņa draugi pamazām izsitušies un ar nelielām vizītēm cietumā, dzīvē tomēr tikuši līdz normālam BMW un zelta ķēdēm, bet Staņislavam nauda nekad nav bijusi pašmērķis. Viņš joprojām strādā kādas pilsētiņas tirgū par apsargu un dažreiz uzstājas vietējā dzertuvē. Vienā brīdī sapratis, ka Eirovīzija ir iespēja celt krievu pašapziņu, kas šajā konkursā esot cietusi gana pamatīgi, tāpēc nolēmis rīkoties un sacerējis /Eirovīziju/. Rezultāts ir grandiozs, bet diemžēl Eiropa par to neko tā arī neuzzināja:

БРАТОК !!!!!

21.09.2009. Stuck in the sound - ouais

Vakar, nejauši kašņājot internetu jaunas mūzikas meklējumos, uzdūros kādai atsaucei uz Stuck in the sound, jebšu precīzāk, tās albuma nosaukumam Shoegazing kids, kas mani, kā vietējo shoegaze`istu/eru Tribes of the City fanu uzrunāja pietiekami, lai aizlavītos līdz YouTube un noskatītos šo:

 

 

Principā šādi arī radās ideja par savu blogu/emuāru vai kāviņtur, kurā ik pa laikam iemest pa kādai saitei/embedētajam kodam uz YouTube, Vimeo vai kādu citu ideovietni ar tās dienas dziesmu, skaņdarbu vai videoklipu sev par prieku un citiem iedvesmai.Tas būtu primārais, bet visādi citādi gan jau ik pa laikam ieklepošu arī par sociāl-polit-ekonomiski garlaicīgo krīzes ikdienu. Šoreiz tas arī viss - pirmā reize kā nekā, bet par pārējo citreiz!